Ehh tie tālie PSRS laiki, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Mans ražojuma modelis ir 82. gads. Kā lai tur bijis un nebijiis, bet kaut kādā brīdī atjēdzos daiļslidošanā. Man bija varbūt gadi 4! Viss forši, svaigs gaiss (atvērtā tipa slidotava), meitenes un visādas citādas privilēģijas, bet galvenais, ka patīk slidot. Pēkšņi sabrūk lielā impērija – PSRS, un es attopos jau 16 gadu vecumā. Ne futbols, ne basketbols, ne hokejs nebija maniem vecākiem pa spēkiem. Kā nekā raibie 90-tie. Pats kaut kādā veidā piesakos uz basketbolu (pēc 2 gadu individuāliem treniņiem pie āra groza). Vai es gribēju kļūt par Michael Jordan? HELL YEAH!!! Vai es varēju? HELL NO!!!

Bet pa lielam stāsts nav par to. Stāsts ir par to ko Jūs (vecāki) gribat no bērna? Šobrīd globāli nepiesiesimies kadam konkrētam sporta veidam, bet sports attīsta bērnu – psiholoģiski, fiziski un daudzos citādos veidos. Vai es biju pieradis zaudēt? NĒ – pieņemt zaudējumu nemācēju. Vai es biju komunikabls? Šeit nebūs strikta NĒ, bet gluži sabiedrisks es arī nebiju. Jebkurā sporta veidā būs jāiemācās komunicēt ar pretinieku un pierast zaudēt, jo citādāk tas nebūs iespējams! Vai bez sporta es izaugu sliktāks tautietis par pārējiem? Ne gluži, bet es būtu priecīgāķs, ja būtu gājis vismaz kādā no sporta veidiem.

Kāpēc es vēlējos Jūs – vecāki, uzrunāt, tāpēc lai saprastu ka sports nav tikai Porziņģis, Ostapnko, Girgensons, Verpakovskis, bet tas sniedz iespēju attīstīties bērnam kā personībai! Kā daļai no komandas – pat ja tas ir individuālais sports. Personīgi esmu pazīstams ar daudziem sportistiem un jāsaka. Tiem kuriem nav izdevusies profesionālā karjera ir palīdzējušas sportiskās saites – bijušie komandas biedri palīdz iekārtoties darbā, tajā pašā darbā nav problēmu ar sastrādāšanos ar kolēģiem (piespēle tak jāmāk atdot) un neaizmirstam galveno – cik daudz pa šiem gadiem esam iepazinuši cilvēkus, kurus satiekot kādu dienu var izcelt lielo JACK POT dzīvē!

Sportojam!
Jānis!